pavasarīgs raksts ir ienācis faunā no kāda konkrēta vīrieša, kas dalās daloties. baudam!
“Krāšņi- varēja būt viens no vārdiem, kas būtu tiesīgs apzīmēt skatu, kāds tobrīd pavērās uz Kronvalda parka apzaļumoto teritoriju. Ausis baroja liegā vējiņa un putnu kora miksteips, kurā ik pa brīdim veiksmīgi iesemplejās cilvēku akustikā būšana.
Mans gara templis pamazām ielaidās miera stāvoklī, vēl tik jutu, kā saule sildīj pakausi ar gaišām domām.
Koši sadīgusajā zālienā, taisni man pretim rotaļājās divi četrkājaini razbainieki, kas papildināja liecību par to, ka pasaule vēl nav viscaur ar cilvēku problēmām izkropļota. Arī garām ejošā baņķiere izskatījās smaidām pilnā pārliecībā, ka pasaulē ir vieta visiem viņas sapņiem un iecerēm. Tās acis pauda pārsteigumu pašai par sevi, it kā viņa tikko būtu piedzīvojusi savu pirmo šīsdienas smaidu, kas nebalstās uz darba ētikas kodeksa apzinīgu ievērošanu.
Mans skatiens pārtrūka pie viņas lietišķo svārku maliņas mirklī, kad tā šķērsoja abus šuneļu saimniekus, kuri em tobrīd bija darīšanas ar 2 polisistu kungiem. Acīmredzot viņi kārtējo reizi bija iznākuši ielās, lai darītu ko lādzīgu sabiedrības labā, un tobrīd noķēra iespēju pierādīt, ka arī palīdzība 2 vienkāršiem suņu saimniekiem, tiem nav vienaldzīga. Viņi piestāja, lai izglītotu šos Latvijas likumdošanā. Kad lekcija bija beigusies, tie svinīgi pasniedza iedzeltena papīra lapiņu, lai iegūtās zināšanas būtu vieglāk paturēt prātā. Dīvaini, ka tik cēls žests, kā sava tautieša izglītošana, beigu beigās izraisa situāciju, kurā diviem šuneļiem ir jāpamet, sev tik radītais, rotaļu laukums.
Par spīti, vai no dabas sirds, atmosfēra gandrīz vai netraucēti turpināja paust prieku par sevi.
Patālāk, pa kreisi no manis, zvērīgām šļakatām putoja kanāla strūklaka. Ik reiz, kad kāds no mākoņiem pārstāja apbižot sauli, izdevās noticēt, ka tā šļakstās viņas ietekmē. Otrpus kanāla krastā, kura slīpo muguru kutināja pieneņu izaugsme, bija nobāzējies kāds pārīts vecmodīgi orientētu studentu. Un es noticēju, ka arī viņi tur tā darbojās viens ap otru, tikai tāpēc, ka viņa tā spīd.
Taisni iepretim studentu pārītim, šajpus krasta, zaļu krūmu iezognī, izslējās izteikti austrumnieciska tipa būdele, kuras spiciem stūriem uzlocīto jumtu turēja seši metāla stabi. Neviens mani nekad nav informējis, kādam nolūkam tā tur uzslieta, taču viens ir drošs- tā ne uz mirkli nelika man justies kā kādā no Japānas dārziem. Drīzāk gan tā tur stāveja tāpēc, ka vienkārši draudzīgi ieskanojās pārējā parka vidē.
Pa labi no manis pieklājīgā vērošanas attālumā spietoja bariņš biļešu kontrolieru, kuri ik pa 3 minūtēm mēroja 15 metrīgu ceļu no metāla soliņiem līdz septītā maršuta tramvaja sliedēm. Ar kroplīgam zizlim līdzīgu mietu, viņiem izdevās apturēt garām braucošos tramvajus un panākt, ka katram no viņiem atverās vienas no 5 durvīm. Viņi operatīvi sakāpj iekšā un ar elektronisku ierīču palīdzību sāk tiesāt katru pasažieri. Žēlots netiek neviens. Arī nekopti bezpajumtnieki, kuri dvako pēc spirtaina urīna, tie arī ne.
Kādā septītajā reidā viņi vienu tādu izsēdināja, un viņš arī bija vienīgais grēkāzis pa visiem 15 tramvajiem. Acīmredzot, septītās līnijas tramvaju pasažieri ir mūsdienām apbrīnojami apzinīgi pilsoņi, un, ja jau tie var izturēt biļešu kontroles tiesu, tad izturēs arī to, kas pie debesu vārtiem. Vismaz, viņi noteikti gribēja ticēt tam, ka tā būtu taisnīgi.
Bet, kas zin kāda taisnība piemeklēs nekopto bezpajumtnieku?
Divi no kontrolieriem aizvilka šo aiz koka, lai noturētu sodīšanas ceremoniju, kamēr pārējie vieglā garā atgriezās savā bezrūpju postenī.
Kādu brīdi viss noritēja tik mierīgi, ka pat zaudēja savu ievērību, bet tad vienā mirklī no koka puses nervozi ieskanējās skaļš: „Eeu, viņam ir nazis!” Ne par brīnumu, šie nekavejoties reaģēja, un tesās glābt savus brāļus, jo darīšana taču bija ar bezpajumtnieku, kuram ir nazis. Jakas kabatā.
Droši vien kontrolieru rokas grāmatā ir rakstīts, ka situācijas risināšana, kuras problēma ir indivīds ar nazi pa kabatai, ir visas komandas darbs.
Nekāda asins izliešana, protams, nenotika. Nazis tika veiksmīgi konfiscēts un iedurts tā paaugstāk koka mizā. Taču pēc tā toņa, kādā viens no kontrolieriem, ejot prom, izsvīla- savāc savu nazi un pazūdi no šejienes- varēja spriezt, ka daudz netrūka, lai tāda nelaime gadītos.
Nedaudz skumji jau gan ir, ka dzīvojam tādos laikos, ka kāds ir spiests strādāt tādā amatā, bet nu šoreiz kaut kā vairāk gribas pasmiet un nodomāt- nekas, nav jau pirmā reize- nekā paturēt kreņķi, kas gribot negribot saskrāpētu manu šībrīža gludo noskaņojumu. Turklāt dēļ tādas brēkas, neviena pati zāle neizžuva, un Kronvaldparka ziedoniskā atmosfēra turpināja būt tikpat gaiša, cik tā bija, kad tikko apsēdos.
Gaiss kļuva tīrs no cilvēku nesaskaņām un visbeidzot varēja just tā medaini putekšņaino aromātu.
Miniatūro šao-lin templi nu bija ieņēmuši muzikāli jaunieši ar ģitārām un tūristu suvenīrtipa āfrikāņu bundziņām. Tiem garām sportiskā tempā aiztraucās balti bērnu ratiņi, kurus stūrēja jauna paskata māmiņa uz skrituļslidām. Šo nodarbi viņa bija izkopusi līdz tādam līmenim, kas lika noprast, ka bērnu ratiņi nekādā gadījumā nav domāti, lai tos stūrētu kājām ejot. Viņa aiztraucās prom tik merķtiecīgi, ka man tobrīd garāmejošās omītes pat nepaspēja pagriezt galvu, lai pārliecinātos, vai tas, ko nupat redzēja, nebija vecumdienu blakusefekts. Neko nemanījušas, tās atgrieza atpakaļ savu apstulbuši domīgo skatienu, un turpināja tikpat vieglā garā tipināt dziļāk iekšā parkā. Viņas klusēja līdz brīdim, kad šķērsoja ievu krūmājus. Tad omīte ar zaļo lakatiņu galvā, uz mirkli aizvēra acis un, šķietami ņipri ieelpojot, izdvesa:”… Kā smaržo!”
Un es kārtējo reizi nobrīnījos par to, cik gan ar vienkāršu ideju, kā piešķirot gaisam vielmaiņas īpašību, Lielais Arhitekts spēj panākt sajūsmu cilvēku sirdīs, neatkarībā no to metiena šaj zemē.
Visai neilgi pēc tam, sniedzoties pa labi pēc sava ūdens, es pamanīju divus vīrus iznirstam kļavu pavēņa. Ap kaklu tiem bija apjoztas vīrišķīgas saites, un to tumšo uzvalku frakas neizteiksmīgi rotāja tikpat tumša toņa identifikācijas kartiņas. Tie virzījās tik noteikti uz manu pusi, it kā būtu dzirdējuši ko nupatās nodomāju.
Nudien nebija tas brīdis, kad es alktu pēc sabiedrības, tomēr pēc tiem pieklājīgajiem smaidiem un apjautāšanās, vai es neiebildīšu, ja viņi te blakus piesēdīs, man palika grūti būt par to, kurš aplauž cita nodomus.
Viens no viņiem apjautājās kā mani sauc, kā man iet, un ko es daru šajā jaukajā dienā. Kad nu biju atbildējis ar labu uz šiem jautājumiem, viņi vēlreiz draudzīgi pasmaidīja un iesāka stādīties priekšā, sakot ka ir misionāri no Amerikas, kuri atbraukši uz šejieni, lai satiktu cilvēkus, kuriem pastāstīt, ko viņi zina par Lielo Arhitektu. Apvaicājoties, vai es kaut ko zinot par Viņu, es atbildeju, ka šo to zinu gan. Iestājās mirklīgs klusums, kurā neuzdrīkstējos pajautāt caur kādu konfesiju ir balstītas viņu zināšanas, taču nodomāju, ka viņiem ir laba ideja, ko darīt šaj pasaulē, taču izpildījums gan ir tā vairāk kaķim zem astes. Un es šoreiz nespēju paturēt savu viedokli pie sevis, tālab palaidu muti:” Jūsu ideja ir laba, taču ar tādu pieeju to vis nepiepildīsiet. Vismaz ne šeit un citur austrumeiropā, cilvēki nekad neticēs diviem vīriešiem tumšos tērpos, kuri uz ielas tā vienkārši pienāk klāt un ar nepierasti labvēlīgu smaidu uzsāk sarunu, kurā viņi apgalvo, ka var iepazīstināt ar Lielo Arhitektu. Padomājiet, kāpēc lai es ticētu diviem svešzemniekiem šlipsēs, kuri parkā man pienāk klāt, un jau otrajā sarunas minūtē uzjundīj eksistenciālus jautājumus un reklamē savas atbildes uz tiem?
Varbūt jūsu varenajā valstī cilvēki tic Tv šopam un ir arī atvērti pret svešiniekiem uzvalkos, taču šeit, kā to gan jau būsiet pamanījuši, ļautiņi vairāk uztraucās par savu drošību, un visbiežāk atšuj tādus kā jūs.”
Visbeidzot viņi pārtrauca mani ar jautajumu, vai es varu ko ieteikt, kā tad labāk rīkoties?
„Nūū, pirmkārt jums vajadzētu saprast atšķirību starp misionāru un aģentu. Raugiet, jūs patiesībā esiet aģenti. Nē, nopietni, jūs pat izskatieties pēc tādiem! Redziet, aģents ir cilvēks, kurš iet klāt ļautiņiem, stāda priekšā savu amatu, un ar reklāmas rakstura manierēm piedāvā savas pārstāvētās kompānijas preci. Viņš dara savu darbu, jo paļaujās uz to, ka kompānija parūpēsies par viņa rītdienu.
Ja, jūs būtu īsti misionāri, jūs paši sevi par tādiem vis neatklātu citiem cilvēkiem. Jūs nenēsātu tos uzvalkus un šlipses, un nespraustu pie krūtīm identifikācijas kartiņas, kas izolē jūs no pārējās sabiedrības, nozogot jūsos vietu vārdam – savējais. Jūs ceļotu no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, un no valsts uz valsti, un uzkavētos katrā vietā tik ilgi, iekams apkārtējie cilvēki jūs sāk atpazīt pēc jūsu darbiem, un taujāt, kas jums notur iedvesmu darīt tik daudz laba, un tikai tad jūs ļautu sevi iepazīt pēc jūsu mēles. Un tas viss jums būtu pa spēkam, ja jūs patiesi paļautos uz Lielo Arhitektu, kura ideju arī paši nesat. Tad arī bailes par rītdienu jūs nevajātu, un tas cilvēkos iesētu potenciāli lielāku ticību vārdiem, ko runājat.
Jā, tāds nu ir mans viedoklis, ceru, ka tas neaizvainoja jūs.”
„Nē, nepavisam, bija interesanti ar tevi parunāt, Rūdolf. Mums nu laiks doties, lai tev jauks vakars!”
Es pateicos, novēlēju veiksmi, un viņi piecēlās un, pussmaidā noklusētiem vārdiem, aizgāja tālāk aiz mana redzes loka.
Bāc, šī šķiet bija pirmā reize, kad vīri uzvalkos aiziet no manis, nevis es no viņiem. Un viņi neizskatījās apvainojušies. Varbūt turpmāk biežāk vajadzētu dalīties savā viedokī, ja jau tas nekaitē citiem, un palīdz man panākt to, ko vēlos.
Viss atkal kļuva tikpat mierīgs, kā bŗīdī, kad biju tikko apsēdies. Krāsas pamazām nostājās savās pirmdzimtajās vietās, un es atkal sēdēju nekustīgs, un ik pa brīdim uzmetot aci uz savu ceļgalu, gaidīju, kad vējš no tā notrauks pelnus, kas palika pāri no produktīvās sarunas.
Gaiss atkal pārlējās ar medu, un dzīvo lidaparātu meldiņi iebūra mani no juna Kronvaldparka ziedošajā ainavā. Es centos visbeidzot norīt tās prieka kamolu, kas aizdambēja visas šīs dienas rūpes, atstājot tikai vienu par sevi. Man tā arī neizdevās. Es padevos un dezertēju no šīs rūpes, dodot priekšroku tām, kas smilkst ārpus parka ainavas.
Laikam jau jāsamierinās ar to, ka šis pirmatnējais skaistums ir tik vienkāršs savā dzelmē, ka mūsdienu cilvēka uztvere ir par sarežģītu, lai tiktu taj klāt, un atšķetinātu noslēpumu par tās mūžam gailošo priekkvēli.”
Priedes fauna 
dalies, jĀ! lūdzu!!!
saodu visu Tavu stāstījumu un uzmanīgi klausījos runās. jauks ceļojums Tavā pavasarī, iesaistot sabiedriskās aktualitātes. PrimĀ!